1962.gadā ģenerālis Šarls de Golls uzdeva jautājumu “kā vadīt valsti, kurā ir 246 siera šķirnes?” Gluži pašsaprotami, jo dažādību pārvaldīt ir sarežģītāk, nekā homogenitāti. Tieši piecdesmit gadus pēc Golla slavenā jautājuma Latvijā ir pienācis gals valsts iestāžu noformējuma dažādībai.
Vai kārtība ir labāka par haosu – atbilde noteikti nav viennozīmīga. Haoss ir radošs, to raksturo brīva un nepiespiesta atmosfēra, tas stimulē inovācijas, piesaista talantus. Pretstatā tam, kārtība nozīmē paredzamību, stabilitāti, ierobežojumus, konformismu.

Iespējams, Latvijā ir nepieciešama efektīvāka izpildvara – nevis radošs, brīvdomīgs ierēdņu aparāts, kurā katrs dara kā vēlas, bet viegli kontrolējama un no augšas efektīvi vadāma struktūra. Bet īstenībā problēma jau nav šajā jautājumā – problēma ir tajā, ka cilvēki, kuri vada valsts aparāta vizuālās identitātes konsolidācijas procesu, šķiet, īsti neizprot brendinga nozīmi un ietekmi uz organizāciju darbu un tā rezultātiem – un es šeit konkrēti domāju heraldikas komisiju – jo brends ir kas daudz vairāk par traipu uz papīra, piedodiet, ģerboni vai logo, un lēmums par to kāda valsts pārvalde nepieciešama Latvijai, nebūtu jāizlemj ģerboņu ekspertiem.
Lai kļūdaini nedēvētu logo par brendu, vienosimies par terminiem. Proti, brends nav logo. Logo+nosaukums ir preču zīme. To var uzzīmēt, patentēt un pat pārdot. Brends ir priekšstats, ideja – tas, kas mums prātā par to, uz ko preču zīme norāda. Turklāt brends pirmīt visam, par ko cilvēkiem ir priekšstati, un lietai nebūt nav vajadzīgs logo, lai tai būtu brends.
Brendu veidošanās notiek dabiski – rodoties pieredzei. Apskatīju, nogaršoju – un, lūk, brends gatavs! Proti, ir radies priekšstats par konkrēto lietu, organizāciju, personību.
Protams, ka paļauties uz nejaušībām nav izdevīgi, tādēļ brendi tiek veidoti mērķtiecīgi – cenšoties par konkrēto lietu radīt konkrētu priekšstatu. Un šajā kontekstā loģiski, ka uzņēmuma, preces vai valsts iestādes simbols demonstrē to ideju vai misiju, kas vada organizāciju – tādējādi sekmējot “pareizas” idejas (brenda) veidošanos par to “kas šī ir par lietu, un ko no tās sagaidīt”.
Organizācijas unikālās personības vadmotīva fiksācija grafiskā simbolā efektivizē komunikāciju – turklāt ne tikai ar ārējām, bet arī ar iekšējām auditorijām, un palīdz darboties efektīvāk. KNAB pašreizējais logo acumirklī komunicē šīs iestādes būtību. Tas rada emocionālu saikni – vēl vairāk – tas rada lepnumu par piederību, tas motivē iestādē strādājošos un funkcionē kā magnēts piesaistot potenciālos darbiniekus ar konkrētām vērtībām – tieši tādām, kas svarīgas acīga plēsēja-izmeklētāja darbam.

Savā publiskajā paziņojumā Valsts kancelejas Komunikācijas departamenta vadītāja vietniece argumentē, ka atšķirīgi logo nepieciešami tikai biznesā, jo tur valda konkurence. Bet vizuālā identitāte ne jau tikai komunicē atšķirības un unikalitātes, lai apsteigtu citus, līdzīgos. Gudri veidota vizuālā identitāte ir vislabākais instruments organizācijas idejas – tās misijas – komunicēšanai. Gan klientiem, gan darbiniekiem.
Atņemot valsts organizācijām šīs “liekās” unikālās personības, tiek sabradātas tās odziņas, kas dažas iestādes — kuras savu korporatīvo identitāti izveidojušas veiksmīgi — padara īpašas. Cilvēkiem, kuri strādā valsts nodarbinātības aģentūrā, pavisam noteikti mainīsies attieksme pret sevi, pret savu organizāciju un pret klientiem, līdz ar jaunas grafiskās identitātes standarta ieviešanu, no palīdzīgās rokas kļūstot par vienmuļa un garlaicīga valsts ģerboņa nesēju.

Protams, ir cilvēki, kuri vēlas unifikāciju. Kuri vēlas visu sakārtot. Kuriem ģerbonis ir svēts un pasaule ir iekārtota vienkārši – divas kājas labi, četras slikti. Bet īstais jautājums, kas ir jāuzdod, un uz kuru ir jāmeklē atbilde pirms sākt grābstīties gar logo un grafisko identitāti ir – ko mēs panāksim ar šīm pārmaiņām. Vēl svarīgāk – ko mēs vispār gribam sasniegt un kas mums vispār stratēģiski valstij ir nepieciešams.
Vai Latvijai ir vajadzīga valsts pārvalde, kas ir svaiga un interesanta, jebšu stīva un formalizēta? Radoša un dinamiska, jebšu standartizēti pelēka?
Pasaule nav melna vai balta, un jāmeklē ir vidusceļš, jo tik pat labi cik truls risinājums ir visiem piekarināt ģerbonīti, tik slikti ir, ka katrs pats sev peintā uzzīmē traipu, kuru nosauc par logo, un uz kuru skatoties vispār nav skaidrs vai tas ir ģimenes sia vai valsts iestāde. Dabiski, ka izlaisti pļavā teļi katrs skrien uz savu pusi, bez sajēgas par to, kur aug zāle un kur ir ūdens. Bet vispārējai neizglītotībai korporatīvās identitātes radīšanā un brenda izkopšanas radīto iespēju izmantošanā efektīvākai komunikācijai un labākam menedžmentam nevajadzētu būt par iemeslu novilkt vienu biezu, pelēku ģērboņa līniju, virs kuras pacelt galvu nav ļauts.
Varbūt labāks risinājums ir unificēt ministrijas, bet savu unikālo misiju vizualizēt logo formātā ļaut valsts aģentūrām, ar nosacījumu, ka tiek izveidota īpaša padome, kas vērtē konkrētās organizācijas misijas ideju un rūpējas par profesionālu tās vizualizāciju? Mēs iegūtu gan stiprinātu ierēdņu korpusu, gan radošas un dinamiskas valsts aģentūras vienlaicīgi! Apvienotu pretstatus! Protams, tas nav vienkārši, bet vienkārši risinājumi ir totalitāri. Ir logo — ir problēma. Nav logo — nav arī problēmas.
Ir jāsaprot, ka brends ir kas vairāk par logo, kas izskatās labi vai slikti. Jāsaprot, ka brends ir menedžmenta instruments. Ka tas funkcionē kā diriģents un magnēts. Ka tas komunicē un noskaņo. Bet pats svarīgākais – brendi rada realitāti. Jo mūsu priekšstati par organizāciju, kurā strādājam, un priekšstati par to, kas no mums tiek gaidīts – nosaka mūsu rīcību, un ar savu rīcību mēs veidojam pasauli, kurā dzīvojam.
Vienots brends visiem valsts sektorā strādājošajiem pieprasa skaidru ideju par to, ko nozīmē būt ierēdnim. Kāda ir šī ideja? Kā tā tiks ieviesta? Kā tā tiks uzturēta? Kā tā tiks praktizēta?
Es saprotu, ka budžeta konsolidācija ir izvedusi valsti no krīzes. Bet vai valsts vizuālā tēla konsolidācija, mūs pavirzīs turp, kur vēlamies nokļūt? Un kur mēs vispār vēlamies nokļūt?

____________
raksts pirmo reizi publicēts 7guru.lv