Tas, ka var nopirkt populāru brendu pakaļdarinājumus ir plaši izplatīts, taču es tev nepiekrītu - galvenais, valkājot šīs Prada, Gucci vai Armani drēbes, ir tas, ka tu pats jūties labi to darot. Visticamāk, ka daudziem taisnība par to, ka cilvēki izvēlas brendus, lai citi ievērotu un pats varētu ar paceltu galvu staigāt apkārt. Bet, kas tur slikts? Vai tad tam, kā jūties tu pats, nav vislielākā nozīme? Manuprāt, ir. Tāpēc fakts, ka es valkātu, piemēram, kreklu ar lielu D&G uzrakstu, kas ir pakaļdarinājums, liktu man justies nevis kā “I Rule”, bet drīzāk “I Feel Like Shit”. Atbildot uz pēdējo daļu par to, ka nevar zināt, par cik pirkts - ES to zinu un ar to pilnīgi pietiek, lai nosistu visu omu.

nu… vai nu pierādi pretējo, jebšu klusē uz mūžiem.

paranormāli kruta. pilnīgā autā. izsmējos līdz asarām.

varena ideja veikt tādu testu.

Veicu eksperimentu ar kolēģiem. Testēju, vai var pēc garšas atšķirt “Kokakolu” no “Fantastika cola”, neredzot etiķeti. Atbilžu skaits, protams, tālu no tā lai varētu izdarīt kādus statistiskus secinājumus, taču priekšstatu deva. Proti, pat regulāri “kokakolas” dzērāji nevar puslīdz droši pateikt, kurš dzēriens tika celts priekšā.

Bet par “New Coke” es atceros fragmentu no Sergio Zyman grāmatas, kur viņš raksta par šo gadījumu.

Tas, ka amīšos pepsis ir garšīgāks par kolu — tas ir fakts. recepte labāka. Nu un tad Zīmanis uzstādīja sev uzdevumu “atsvaidzināt kolas attiecības ar klientiem” ar mērķi palielināt pārdošanas apjomus. šī plāna stabilais balsts — labākas garšas ieviešana, kas startēja zem nosaukuma “New Coke”. Vienīgā problēma, ka kolas pircējiem tā pati vecā kolas garša, lai arī mazliet sliktāka, šķita būtiska Kokakolas sastāvdaļa, bez kuras Kola vairs nebija Kola… pārdošana aizgāja pa burbuli un pēc 3 mēnešiem vadība pieņēma lēmumu atdot Kolai iepriekšējo garšu. Bet tas viss nebija tā — pa kluso. Tas bija avīžu pirmajās lapās un ziņu pārraižu aktuālais temats. Es domāju, ka visa tā ļembasta rezultātā amerikāņi ļoti nopietni pārdomāja, ko priekš viņiem nozīmē Coca-cola, un Serdžio savu mērķi sasniedza — ļoti nopietni atsvaidzināja savas attiecības ar klientiem.

galu galā — lietu novērtē tikai tad, kad tās vairs nav. Šajā gadījumā — kolas veco, lai arī mazliet sliktāko, bet autentisko garšu.

CC ir viena no amerikāņu pamatvērtībām, līdzīgi kā “apple pie” un Brīvības statuja (atcerēsmies kaut keisu ar NewCoke). Tapēc tur līdzi nāk arī tava pieredze ar šo brendu, un ne tikai tava, bet arī tavu vecāku, draugu utt utjpr., kas, manuprāt, izvēli par labu dzērienam ar sarkano etiķeti, visdrīzāk ietekmē daudzreiz spēcīgāk, nekā jebkāds reklāmas rullis.

Tas, kurš vēlas identificēties ar PRADA, tas ņem PRADA, bet tas, kam svarīgāka ir viņa individualitāte (jo pretstatā personīhajai unikalitātei Prada vienmēr būs cilts vai pūlis) izvēlas kaut ko unikālu par sevi pateikt .

Edmunds ir individualitāte. Viņš augstāk vērtē sevi — savu personību, sevi unikālu indivīdu.

Bet ir gana daudz citu, kuriem svarīgi staigāt ar Gucci, D&G, L&V, Prada utt. Bet vēl viens būtisks aspekts ir SOCIĀLAIS VĒRTĒJUMS, jo viens ir tad, kad cilvēks ar to D&G pa māju staigā, kur viņu neviens neredz, un tad viņš to dara, jo vienkārši šajā kreklā ar šo uzrakstu jūtas labi. OTRS (un tas ir vairākumā gadījumu), kad cilvēks šo kreklu valkā izejot “uz ielas” — un tad nozīme ir tam, ka viņš zina, ka viņu redz, ka viņu vērtē, un vēl viņš zina, ka tie, kas uz viņu skatās, arī zina, cik tāds krekls maksā. Viņš jūtas ekskluzīvi dārgs. Ja šī būtu subvertaizinga lapa, kurā mēs gaustos par cilvēka materiālās eksistences nožēlojamību un patērētāju sabiedrības garīgo izvirtību, es teiktu - skumji.

bet tā nu tas ir. tauta — palasiet Peļevinu. Generation P. Tur viss tas ir jau aprakstīts.

Vēl maza replika — māsa atveda šo stāstu no Milāna, kur uz ielām zināmas nacionalitātes cilvēki tirgo Ķīnā ražotas, pakaļdarinātas L&V somiņas par smiekla naudu. Tādējādi, ekskluzīvs Luija Vuitona produkts, kas sākotnēji bija domāts, lai liktu tev izskatīties ekskluzīvam uzvarētājam lielajā dzīves loterejā, tagad ikvienu ar šādu somiņu īpašnieci padara par pilnīgu lūzeri (jo nevar taču zināt, vai par to samaksāti 500 lati vai 50 lati kaut kur Milānā, aiz stūra). Tā.