bet par nosaukumiem — tad jāsāk no sākuma. ar “mariņinu, kas nouz gud branding”.

lūk, sanākusi skaista, apļveidīga kompozīcija, kuras beigas ir tas pats sākums, čūska, kas ēd pati savu asti.

Ommm.

es vispār negribu strādāt ar ēzeļiem, kuri ir jāpārliecina ar varu un spēku.

man nav tik daudz laika, dzīve nav tik gara, lai es tērētu savu dārgo laiku un enerģiju pārliecinot kretīnus, KURI NAV PELNĪJUŠI to, lai es vinju pārliecinātu.

Vinjiem ir pašiem sava bezcerīgā un nožēlojamā eksistence.

man nav tādas misija. man ir citi uzdevumi. man darba netrūkst. un tā nauda, ko viņi varētu man samaksāt, nav to pūļu vērta.

es negribu strādāt arī ar bagātiem muļķiem. pasaule ir pilna ar talantīgiem, izglītotiem, gaišiem cilvēkiem, kuri ir redzējuši rītdienu, un vēlas tur nokļūt — un es varu viņiem palīdzēt. un tas ir tas, ko es daru katru dienu. un tas ir tas, kādēļ es rakstu šo lapu.

Ja kāds vēlas zināt — lai prasa. Ja kāds vēlas saprast — es paskaidrošu. Es esmu gatavs tērēt savu laiku un energiju progresa un attīstības vārdā.

bet es nestrādāšu ar aprobežotiem lūzeriem, kuru vieta jau sen ir vēstures mēslainē. Viņi jau tur atrodas, un tas, ka viņi vēļ ir šeit ir tikai liktens labvēlība — vēl visi konti nav iztukšoti. Bet kas gan no viņiem paliks nākotnei?

un ar tiem, kuri Latvijā absolūti nepamatoti sevi dēvē par sociāldemokrātiem, neesmu komunicējis jau četrus vai piecus gadus. un ticiet man — negatavojos to darīt arī turpmāk.

mans personīgais lielākais ieguldījums LSDSP ir bijis Džona Hopkinsa universitātes profesora Manfrēda Štasena pārrakstītā LSDSP programma — fundamentāls darbs — kura nokļuva vēstures mēslainē. Štasens, starp citu, bija tas, kurš izdomāja visas šitās Eiropas studiju programmas — Leonardo, Sokrātes un Erasmus. Sociālists līdz kaulam. Diskutējis ar Sartru līdz pēdējai cigaretei, nelabumam un rītausmai. Varens vīrs. Leģenda. Un LSDSP attieksme pret viņa konsultācijām bija nožēlojama.

Kopumā mans viedoklis par LSDSP ir klaji kritisks un nežēlīgs — jo īpaši tagad, kad es ticu brendam, nevis sociāldemokrātijai.

un pie savām kampaņām, kā Emīrs pie sava hārēma, Dinēvičš, manuprāt, nekad nevienu nav laidis…un labi vien ir. jebkurā gadījumā — those guys are dead. zin’ kā tajā Lubenes citātā “whose motorcycle is this? — Ed’s baby. — Whose Ed? — Ed’s dead, baby, Ed’s dead.”

Brends - no menedžmenta viedokļa — ir spēcīgs instruments. Ja menedžmentam ir vīzija, tad viņiem svarīgi to izplatīt visā organizācijā un panākt, ka tā iedzīvinās, ka cilvēki tai notic un praktizē to. Tāpat šī vīzija ir nozīmīga daļa no organizācijas publiskā tēla. Gan uz iekšu, gan uz āru vērstās komunikācijas ir brendings. Veidojot darbinieku darba principus, mēs veidojam klientu pieredzi — un kas gan cits veido brendu kā pieredze. Tāpat kā radio brends ir tā mūzika ko viņi spēlē, tā bankas brends ir darbinieku attieksme pret klientiem.

Šajā kontekstā sociāldemokrāti ir pilnīgā tūtā, jo viņiem nekādas sakarīgas ideoloģijas — piedāvājuma — nav vispār. Viņi vispār nezina, kas viņi ir. Tātad — kāds tur brends? Tur ir murgs un haoss. Diemžēl to pašu var teikt par daudzām citām partijām.

over and out.

galu galā – to pašu LSDSP kampaņa “mēs ticam, mums izdosies” — kuras doma (kā stāstīja Dinēvičš) bija paaudžu nomaiņa — nostrādāja un LSDSP dabūja normālu pīrāgu Saeimā…

Un tas, ka “patiesība ir tas, kam notic vairākums cilvēku” — jā, tā ir mana ideja, bet tas ir teikts ar skābu ironiju. Tur bija runa par hipnotelevizoriem.

Atslodzei iesaku palasīt Oldesa Hakslija “Brave new world”. aiskustinoša grāmata un labāka pat par Orvelu.

un kas attiecas uz Staļinu, tad viņš sevi par nekādu uzvarētāju neuzskatīja, un ja nemaldos pat nepiedalījās parādē par godu uzvarai pār fašismu… galu galā viņa plāns bija IEKAROT VISMAZ EIROPU. Ja var ticēt Vladimiram Rezunam, jebšu Viktoram Suvorovam (zem pseidonīma). tā.

un ko tad tas Mamardašvilli teicis?

Domāju, ka noderīgas ir arī Serdžio Zīmana (Sergio Zyman) grāmatas. Tās ir gan pamācošas, gan maina veidu kā skatīties un domāt par reklāmu.

Bet mana personīgā pārliecība ir, ka reklāma ir nevis māksla, bet ZINĀTNE un EKSPERIMENTS. mēs veicam eksperimentu un novērojam rezultātu. izdaram secinājumus un ekslerimentējam atkal.

Reklāmai nav efekta?

Interesanti, kā gan Hitlers pārliecināja vāciešus iesaistīties Otrajā pasaules karā? Ko tad Gebelss tur darīja? Gulēja? Diezin vai.

Un vēl es iesaku izlasīt Stuar Ewen “Captains of consciousness” — tur ir prātu apgaismojoši un šokējoši aprakstīts kā radusies tā sabiedrība — patērētāju sabiedrība — kurā mēs tagad dzīvojam. Pārsteigums — cilvēki nedzīvo patērētāju sabiedrībā kopš pasaules radīšanas. Šī sabiedrība tika apzināti izveidota — un to izdarīja.. kas? Reklāma un sabiedriskās attiecības.

Cien. Edge - izlasiet šajā pašā lapā atrodamo rakstu ar nosaukumu “BŪRIS IR APKĀRT PRĀTAM”.

Turpinu jautāt.

Kā ASV valdība pārliecināja savus pilsonjus iesaistīties Pirmajā pasaules karā? Kāpēc lai ASV pilsoņi dotos karot Pirmajā pasaules karā uz Eiropu?

Atbildu: valdībai masveidīgi izmantojot propogandas tehnoloģijas amerikāņu tauta tika pārliecināta, ka tā ir vienīgā pareizā rīcība. Vēlāk šīs pašas tehnikas izmantoja Nacitiskā vācija, un tad Gēbelsa metodes atkal pētīja Amerikāņi, lai saprastu kā iespējams kontrolēt masas.

Un kas vispār ir reklāma?

Pārliecināšana.

Jebkas, kas kādu par kaut ko pārliecina — tā ir reklāma.

Reklāma strādā. Tās ir skaidrs kā diena. Bet tas, cik labi reklāmas darbības mehānismus izprot vidējais Latvijas vai pasaules reklāmists, cik labas reklāmas tiek taisītas — tas jau ir cits stāsts.