Autoskolu lielākā problēma

1

Autoskolu problēma ir tajā, ka tās visas ir vienādas. Lai kuru nosaukumu arī nedzirdētu, visi šie brendi ir bez jebkādām unikālām atšķirībām. Bet tā kā unikalitāte ir jebkura spēcīga brenda pamats, un brends ir labākais ierocis klientu piesaistē un konkurences cīņā — kāpēc gan šajā biznesā visi uzņēmumi izvēlas būt tik garlaicīgi līdzīgi?

Bet kā gan lai autoskolas nebūtu līdzīgas, ja pakalpojums visām viens, un nav nekādu būtisku iespēju atšķirties un būt unikālam?

Visās skolās ir viens un tas pats — vispirms satiksmes noteikumu teorija, tad braukšana kopā ar instruktoru, eksāmens, vēl eksāmens un — gatavs pīrādziņš. Lūdzu, nākošais! Ne tur kas interesants, ne arī vajag ko uzlabot. Mēs tā esam strādājuši vienmēr un vienmēr tā arī strādāsim.

Bet kad visi piedāvājumi ir identiski, vienīgā konkurences priekšrocība ir cena.

Klienti, neredzot nekādas īpašas atšķirības, vērtības un ieguvumus dažādo firmu piedāvājumos, izvēlas zemāko cenu. Bet, kad spēles noteikumus diktē zemākā cena, industrija iekļūst negatīvās attīstības spirālē.

Zema cena nozīmē mazākus ienākumus. Tas noved pie ekonomēšanas visur, kur vien var ieekonomēt. Autoskolu gadījumā vadība finansiāli žmiedz darbiniekus, bet tam savukārt ir ietekme uz apmācību procesu. Ir dzirdēti stāsti gan par savlaicīgu algu nemaksāšanu teorijas pasniedzējiem, gan ārprāta summām, kuras braukšanas instruktoriem jāmaksā skolai par kursanta piegādi, kas savukārt rezultējas braukšanas apmācības stiepšanā līdz bezgalībai.

Var jau argumentēt, ka instruktora vēlme “atsist” savus izdevumus maksimāli ilgi velkot kursanta braukšanas apmācību ir pozitīva lieta, jo cilvēks no tā tikai labāk iemācīsies braukt… bet vai tā būtu “labākā prakse”?

Jebkuru instruktoru sirdsapziņas balss mudina iemācīt cilvēku braukt labi un pareizi, taču sistēma ir orientēta uz kursanta izstūrēšanu cauri eksāmenu prasībām — ne vairāk — un kas pēc tam, par to jau vienalga, jo atbildība par tālāko negulstas ne uz instruktoru, ne skolu, ne eksāmena pieņēmēju. Rezultātā, kā jau tas parasti notiek, sistēma pakļauj indivīdu.

Autoskolu industrija ir nogurusi un stagnējoša — un tai ir nepieciešamas pārmaiņas. Īstenībā — autoskolu nozarē ir lieliska iespēja veidot kaut ko jaunu, veiksmīgu un ienesīgu. Garlaicīgajā tirgū ir vieta līderim ar jaunu domāšanu, svaigu skatījumu un inovatīvu pieeju, uzņēmumam, kurš gribētu strādāt nevis par 10% labāk, bet par 180 grādiem atšķirīgi, laužot esošo stāvokli.

candles_electric

Kādi būtu ieteikumi?

Pirmkārt, autoskolām, noteikti, būtu ienesīgi apjēgt, ka katrā biznesā ir (1) klienti, kuri “drāzīs kapeikas”, un (2) klienti, kuri būs gatavi samaksāt vairāk par augstākas kvalitātes produktu. Vienmēr būs “ķīna” un būs “baltās apkaklītes”, un abas šīs tik atšķirīgās grupas nevajag mest pār vienu kārti.

Pašreizējā apmācības sistēma ir plakana — tā balstīta uz zemākās cenas principu un izmaksu samazināšanu. Rezultātā — visas autoskolas ir identiskas un bez būtiskām atšķirībām.

Faktiski, ir tikai viens unikāls “brends” — DBS — kas ar prasmīgu pozicionējumu aizpildījis “premium” nišu. Tas ir gudrs gājiens, jo katrā tirgū ir klienti, kuri ir pietiekoši turīgi, lai nevēlētos sēdēt kopējā pūlī ar proletariātu, plus saņemtu mazliet ekskluzīvāku attieksmi maksājot, khm, vismaz 2x vairāk. Vienīgā problēma, ka arī DBS nekādus unkāli atšķirīgus pakalpojumus izņemot augstāku cenu, šķiet, nepiedāvā. Ja vien par pakalpojumu neuzskata prestiža sajūtu un iespēju mācīties kopā ar citiem “biezajiem”, kas arī nav maz, jo “būt starp savējiem” allaž ir patīkami.

Protams, jāsaglabā pakete “ātri un lēti nolikt eksāmenu”, bet kāpēc ne tikai maksātspējīgākajiem, bet arī saprātīgākajiem nepiedāvāt īpašu, plašākas apmācības kursu? Ar džipu pa mežu? Ar rallija auto pa trasi? Manevri uz slapja ceļa? Nodarbības ar kartingu? — Vienkārši, lai būtu pieredze, sajūta un izpratne. Autovadīšana, īstenībā, ir ļoti dziļa un plaša zinātne — bet pašreiz tā ir reducēta uz “viss, ko vajag ir vienreiz dzīvē (lasi: eksāmenā) izbraukt bez kļūdām”, bet tas tomēr vēl nav iemācīties braukt!

Nākošais problēmpunkts ir instruktori. Man pašam bija iespēja braukt ar gandrīz četriem dažādiem, un varu pavisam noteikti apliecināt, ka no katra iemācījos ļoti daudz. Gluži vien tāpēc, ka katrs no tiem bija atšķirīgs, ar savu pieeju un pieredzi. Bet autovadīšanā pat viens vienīgs aizrādījums ir zelta vērtībā — jo var novērst kritisku situāciju vēlāk. Līdz ar to, topošie vadītāji, kuri braukšanu apgūst tikai pie viena instruktora — pavisam noteikti zina daudz mazāk nekā tie, kuri ir saskārušies ar vairākiem skolotājiem.

Šo faku apliecina arī evolūcijas teorija — jo vairāk gēni krustojas, jo labāks rezultāts. Ne velti laulības vienas dzimtas ietvaros ir aizliegtas, nosaucot to par “incestu” jeb asinsgrēku. Ej meklē citus gēnus ar ko krustoties, nevis dari to ar sev radniecīgiem. Kad visi pārāk sačomojas sākas “grupdomāšana”, kas bija pamatā Čelendžera katastrofai — jo gluži vienkārši pietrūka kāda, kurš iešpricētu kādu svaigu ideju un kritiski palūkotos uz kolektīvo halucināciju.

Tādējādi autoskolām, kuras vēlas patiešām labus rezultātus, būtu jāpiedāvā iespēja ērti un brīvi braukt ar dažādiem instruktoriem — tas noteikti paaugstinātu apmācību kvalitāti.

Autoskolai būtu jābūt daudz vairāk personalizētākai — ar misijas apziņu ieinteresētai katru kursantu noslīpēt līdz pilnībai. Pašreiz skolas piedāvā vienveidīgu standartpaketi, un, ja gribi ko vairāk — vari pats domāt kur, ko un kā. Lai arī visur mūsdienās modē individualizācija, kad runa par autoskolām, vienīgais piedāvājums ir “one size fits all”.

one-size-fits-all

Jaunajai, ideālajai autoskolai, faktiski, būtu jābūt kā klubam — galu galā tagad taču visās jomās aktuāla ir mūžizglītība. Un esmu diezgan pārliecināts, ka pēc pirmā braukšanas gada, jaunais vadītājs ir gatavs iet un mācītie tālāk “otrajā līmenī”, jo daudz labāk zina un saprot savas vājās vietas, un labprāt tās noslīpētu kaut vai vēlreiz noklausoties teorijas kursu, vai vismaz pārrunājot sarežģītākos aspektus.

Tāpat — ir izdotas dažādas interesantas grāmatas. Kā Zasadas “Drošs ātrums” — to būtu vērts likt iemācīties no galvas vai vismaz pārrunāt autoskolas “otrā līmeņa apmācības” klubā. Arī Bena Kolinsa “Māksla braukt” ir pilna ar noderīgu, pārrunājamu teoriju un pat dažu labu ideju praktiskām nodarbībām — tiem, kuri jau pie stūres jūtas drošāk, bet ne tuvu ne pavisam droši…

Varbūt atkārtotu autovadītāju pārbaudi pēc divu gadu prakses der veikt arī CSDD. Domāju — zili brīnumi atklātos.

Laba ideja būtu arī iespēja kursantiem tikties ar, piemēram, autosporta personībām, kuras dalītos pieredzē gan par to kā viņi mācījās braukt, gan par to kā vispār braukt ir pareizi. Šādas tikšanās būtu emocionāli spēcīga pieredze, nozīmīga vērtība un atstātu neizdzēšamus iespaidus jaunā autovadītāja atmiņā uz visu mūžu. Domāju, autosporta autoritātes teiktajam būtu nozīmīgs iespaids uz jaunā vadītāja uzvedību.

Vēl viena pavisam noteikti neizmantota, bet noteikti ļoti vērtīga lieta, kas dramatiski samazinātu ceļu satiksmes negadījumu skaitu (esmu par to 110% pārliecināts) būtu jauno autovadītāju tikšanās ar ceļu policiju, lai iepazīstinātu ar policijas darbu un izskaidrotu ko nozīmē droša ceļu satiksme. Šāds notikums emocionāli spēcīgi ietekmētu jaunos šoferus, un rezultātā tam būtu ilgtermiņa efekts uz viņu uzvedību uz ceļa. Piemēram, tādas frāzes kā “auto ir ierocis” un “ceļu satiksmes noteikumi ir rakstīti ar asinīm” būtu īstās, ko lietot šādā tikšanās reizē.

Saņemot vadītāja apliecību cilvēks automātiski nokļūst ceļu policijas tiešā atbildības sfērā, un kā jebkurās attiecībās — gluži labi, ja jaunais priekšnieks nevis slēpjas krūmos un uzbrūk bez brīdinājuma, bet atnāk iepazīties un izstāsta sadarbības pamatnoteikumus. Tādējādi iegūstot daudz lielāku cieņu un rezultātā sasniedzot daudz lielāku disciplīnu.

policijasleciens

Šāds “ievads sadarbībā ar ceļu policiju”, ja psiholoģiski pareizi veidots, domāju, dramatiski ietekmētu cilvēku domāšanu un uztveri, un rezultātā — arī uzvedību pie stūres.

Brends “ceļu policija” cilvēku apziņā, domāju, ir reducējies uz nicinošo un nievājošo vārdu “menti”. Bet necieņa pret policiju nemanāmi attiecas arī uz necieņu pret satiksmes noteikumiem — jo tie ir saistīti jēdzieni. Ja ceļu policija savlaicīgi skaidri nopozicionētos attiecībās ar jauno šoferi un izstāstītu vairāk par sava darba būtību — tam būtu pozitīvs efekts gan uz attieksmi pret likuma pārstāvjiem, gan arī uz ceļu satiksmes noteikumu ievērošanu. Un varbūt pat uz vēlmi kļūt par labāku šoferi.

Iespēju inovācijām ir milzums daudz — piemēram, Krievijā, apmācības procesā tiek izmantoti īpaši trenažieri, kuros daudz ērtāk apgūt kaut vai pareizu stūres pārtveršanu, ko dzīvē iemācīties ir praktiski neiespējami (ja nu vienīgais lidlauka teritorijā). Neesmu dzirdējis, ka Rīgā būtu kaut viens trenažieris… Bet ja būtu — labprāt aizietu patrenēties. Un, domāju, nebūtu vienīgais…

tren

Īsāk sakot — šodien Latvijā nav autoskolas, kura patiešām no visas sirds rūpētos par apmācības procesa uzlabošanu. Vadmotīvs “zemākā cena” ir dzemdējis izmaksu samazināšanu un uzskatu, ka “uzvarēs tas, kurš piedāvās lielākās atlaides un iespēju ātrāk iegūt tiesības”. Pa īstam iemācīt braukt? — Jūs, ko! Tas ir pārāk sarežģīti, pārāk dārgi, un tas noteikti nevienu neinteresēs!

Bet mainot šo domāšanu — paveras milzīgas iespējas jaunradei un inovācijām.

quote-business-must-be-run-at-a-profit-else-it-will-die-but-when-anyone-tries-to-run-a-business-henry-ford-83-4-0473

 

Kādreiz, sen atpakaļ, jaunības maksimālismā domāju, ka taisnība ir Henrijam Fordam, kurš reiz teicis, ka “Business must be run at a profit, else it will die. But when anyone tries to run a business solely for profit, then also the business must die, for it no longer has a reason for existence.” — tiesa gan, kad vairāk kā 3 gadus atsēdēju firmā, kas bija ārkārtīgi pelnoša, bet kuras vienīgais eksistences iemesls tiešām bija “kāst piķi”, sāku pārdomāt savu pozīciju. Bet vienalga — lai arī bizness var darboties tikai naudas dēļ, šāds bezmisijas uzņēmums ir vienaldzības citadele, jo kad nauda kļūst par visu lietu mēru, skatījums uz pasauli dramatiski sašaurinās. Un pats sliktākais — šāds uzņēmums nedeg par savu profesionālo lietu, tas nemīl to patiesi un pašaizliedzīgi, jo mīl tikai naudu.

Sekas ir sūdīgas. Vienā vārdā — profesionāla degradācija un deģenerācija. Tieši tas, ko mēs redzam autoskolu nozarē.

Bet es ticu, ka tirgū būtu pieprasījums pēc jauna dizaina apmācības programmas. Kura sāktos ar profesionālo orientāciju, individuālu pieeju, katra atsevišķā indivīda vajadzību izvērtēšanu, un kuras mērķis būtu nevis sekojot klišejiskām shēmām, lai pārveltu kursantu pāri eksāmena slieksnim, bet apmācīt cilvēkus smalkajā autovadīšanas mākslā un zinātnē.

Skaidrs gan ir viens — var izstrādāt vislabāko pakalpojumu paketi, bet neprotot piedāvājumu veiksmīgi komunicēt, pēc tās pieprasījums neradīsies, jo cilvēki to nesapratīs un nenovērtēs. Tādējādi, atslēga ir gudrā pasniegšanā un pārliecinošā sarunā ar potenciālajiem klientiem (šajā gadījumā laikam arī ar viņu vecākiem). Bez attapīgi veidotas personības un identitātes šādu projektu realizēt, praktiski, nav iespējams.

Brendings ir priekšstatu veidošana, un tieši no priekšstatiem atkarīga cilvēku attieksme un rīcība. Savukārt attieksme un rīcība vistiešākajā veidā rada to realitāti, kurā dzīvojam. Un braucam.

 

Komentārs no autskolas vadītāja:

autoskola-eksperts

Ronalds Burnickis, autoskolas Eksperts direktors

Piekrītu, ka piedāvājums apmācības procesā neatšķiras. DBS strādā tie paši pasniedzēji, instruktori, kas pie manis, līdz ar to, apmācības kvalitāte nemainās. Atšķirība ir tikai cenā. Esmu gan dzirdējis, ka DBS 170 eiro vērta teorijas kursa laikā pienes klāt kafiju.

Prakse pierāda, ka klientiem, no kuriem 90% ir skolēni un studenti, neinteresē nekas cits, kā maksimāli īsā laikā par maksimāli zemāku cenu TIK PIE TIESĪBĀM. Šeit pat neiet runa par to vai viņi vispār māk braukt, neradot bīstamas situācijas, jo nereti ir gadījumi, kad kursanti, kuri netiekot galā ar Rīgas CSDD prasībām aizmūk uz Talsiem, kur ir divi regulējami krustojumi, un tur pat šimpanze varētu nolikt tiesības. Tā nu ir skarba realitāte saistībā ar klientiem, un galvenais iemesls, kāpēc autoskolas nepiedāvā neko vairāk par pliku teoriju un braukšanu.

Tādu klientu, kas būtu gatavi maksāt par papildus zināšanām un prasmēm, praktiski nav, vai arī to skaits ir tik niecīgs, ka neatmaksājas ieguldīt naudu papildus pakalpojumos, jo to vienkārši nebūs iespējams atpelnīt.

Manis izveidotā virtuālā apmācība krustojumos ir kā pierādījums tam, ka cilvēki ir slinki, un vienīgais viņu mērķis ir rozā apliecība makā. Pat personīgi informējot kursantus par šo iespēju — ej mājaslapā, apskati krustojumus, ja rodas jautājumi, pieraksti, nodarbībā varēsim izbraukt, izrunāt — vienkārši nestrādā. Standarta atruna “man tam nebija laika”, “daudz darba”, “skolā daudz uzdod” utt.

Cilvēki vienkārši nevēlas veltīt papildu laiku, kur nu vēl papildus naudu.

Share.

About Author

1 Comment

Leave A Reply