Brends Namejs

4

Visi atceramies dziesmu “Pie Dzintara jūras”, Latviju saucam  par “dzintarzemi”, bet uz ārzemēm ciemos braukdami līdzi vedam dzintara krelles. Par nožēlu jāsaka, ka īstās dzintara atradnes nav meklējamas Latvijā, bet gan Kaļiņingradā, un “dzintara latviešu” ideja ir tikai mīts — leģenda, kurai mēs ļoti vēlamies noticēt, bet kurai nav pārāk liela sakara ar objektīvo, fizisko realitāti, jo dzintariņi pie mums ir mazi, un tie paši atrodami reti, kamēr Kaļiņingradā dzintaru Otrā pasaules kara laikā izmantoja kā kurināmo.

Vēl mitoloģiskākā situācijā nonākam, kad sākam interesēties par Nameja gredzena izcelšanos.

Izrādās, ka Namejam ar Nameja gredzenu sakara vispār nav nekāda, un tāda Nameja gredzena vēsturē vispār nav bijis un būt nav varējis. Ne tikai tāpēc, ka paša Nameja laikā tāda veida rotaslietu nebija, bet arī tāpēc, ka šāds gredzena dizains izplatīts visā Skandināvijā, no kurienes cita starpā atceļojis arī uz Latviju. Tātad radies tas pavisam kur citur, nevis latvju sentēvu pilskalnu pērkonkalvēs.

Tomēr, jebkurš, kuram iznācis apgrozīties Latvijas augstākajā sabiedrībā noteikti būs pamanījis procentuāli burtiski milzīgo Nameja gredzena valkātāju īpatsvaru. Kāds tam ir cēlonis? Viena hipotēze būtu, ka Nameja gredzens tiek uztverts kā “latviskuma” simbols. Bet tādā gadījumā, tam būtu jābūt izplatītam starp latviski runājošajiem vispār, bet uz ielas jūs Nameja gredzenus redzēsiet nesalīdzināmi mazāk kā Saeimā. Kāpēc tā?

Jāsāk ir ar to, ka Nameja gredzens ar Nameju pirmo reizi satikās tikai Aleksandra Grīna romānā, kuru tā arī sauca — “Nameja gredzens”. Tas publicēts 1931. gadā, un drīz vien kļuva populārs lasītāju vidū. Kad pie varas (pēc būtības neliģitīmā veidā)  nāk Kārlis Ulmanis, viņa ideologi veido dažādus mītus, lai leģitimizētu vadoni lietojot pseidovēsturiskas analoģijas — tajā skaitā pozicionējot Kārli Ulmani kā “Nameja mantinieku”. Svarīgi atzīmēt, ka romānā teikts — “vienīgi gredzena valkātājs būs likumīgs Zemgales valdnieks” — bet Ulmanis tieši no Zemgales arī cēlies.

Grīna romānam ar vēsturi, protams, sakara nav nekāda, viss viņa rakstītais ir fantāzijas auglis. Vienalga — pat nelasot romānu, bet tikai dzirdot nosaukumu “Nameja gredzens” cilvēki tam pieķeras, jo katrai tautai ir nepieciešami savi varoņi, savi mīti, savas varoņteikas, savi simboli — un, ja tādu nav, tie ir jāizdomā.

Grīna veikums, faktiski, izpaudās tajā, ka samērā unikālam gredzenam bez īpaša vārda tika piešķirts nosaukums un identitāte, kas to padarīja par latvju vadoņa Nameja spēka nesēju. Tas apmierināja tautas izsalkumu pēc diženām saknēm, kaut kā, kas vienotu, un ļautu lepoties ar latvietību.  Turklāt, šī lieta bija taustāma, ikdienā lietojama. Tas ir īpaši svarīgi, jo ar kailu leģendu nav gana — nepieciešama sistemātiska tās reproducēšana, atcerēšanās, pieskaršanās. Un šādam nolūkam gredzens ir ideāls objekts!

Tātad, kas ir Nameja gredzens šodien? — Tas ir latviešu valdnieka simbols, jo Namejs bija vadonis, un šis gredzens piedēvēts viņam, kļūst par varas, līderības un dižciltības zīmi. Ja tu uzskati sevi par latvju tautas līderi, ja jūties šāda goda un pozīcijas cienīgs — vai vismaz vēlies to sasniegt — visticamākais, ka tu šo gredzenu valkā ikdienā.

Nemaz tik reti arī nav gadījumi, kad Nameja gredzenu dāvina 18. dzimšanas dienā, tātad — tas funkcionē arī kā iniciācijas simbols zēnam kļūstot par vīrieti.

Ir šis simbols ar vēsturiskām saknēm vai nav — nozīme maza! Svarīgi, ka cilvēki tam tic, un šī ticība tautu dara pārliecinātāku par sevi, vienotāku un rezultātā — stiprāku! Vairāk mums tādu Nameja gredzenu!

Simboli reti rodas paši no sevis — parasti tie tiek radīti. Tā tas ir bijis visos laikos, jo gudri vadītāji allaž ir sapratuši, ka realitāte sākas cilvēka prātā — viss sākas ar ideju, ar priekšstatu, ar ticību — un tiem, kuri tic, neiespējams vairs nav nekas. Lūk, tieši ar priekšstatu menedžmentu un ideoloģiju radīšanu tad arī nodarbojas brendings.

Realitāte rodas no cilvēku rīcības, bet  rīcība vistiešākajā veidā ir atkarīga no viņa priekšstatiem — tātad, no tiem brendiem, kuri ir cilvēka prātā. Brendinga nozīmi sociālās dzīves veidošanā pārvērtēt nav iespējams.

Share.

About Author

4 Comments

  1. Stāsts par brendiem un brendošanu nebija slikts, paldies!
    Tā kā bija piedāvājums to lejupielādēt, atļāvos to arī izdarīt.

    Tikai viens ierosinājums — sīkās paviršības & stila kļūdas (piemēram, jaucot īstenības un pavēles izteiksmes) mazliet bojā priekšstatu par Tevi kā zinošu un lietas saprotošu cilvēku, citiem vārdiem sakot — Tavu brendu 🙂
    Iesaku veltīt 3 minūtes izlabošanai, un brends mirdzēs vēl spožāk, kā tagad!

    Veiksmīgu īso nedēļu!
    Ar cieņu, Robins

  2. Kuršu kāpa un līcis atrodas tagadējā Lietuvas teritorijā, ko latvieši atdeva leišiem pēc neatkarības cīņām, un bijušajā Prūsijas Kēnigsbergā (Königsberg), tagadējā Kaļiņingradā, ko Staļins atņēma vāciešiem. Tādēļ dzintara ieži tajās zemēs bija senās Kursas daļa. Tik liela nezināšana, liek apšaubīt arī visu pārējo teikto.
    Arnis.

    • Jums citāts:
      Savulaik latviešu valodā runājošas zvejnieku kopienas (kurseniekus) varēja sastapt nevien visās Kuršu kāpās, tagadējo Krievijas teritoriju ieskaitot, bet arī Klaipēdas apkārtnē, Sembas pussalā un piekrastē līdz pat Gdaņskai. Līdz 19. gadsimtam Kuršu kāpas apdzīvoja pamatā kursenieki, kā arī nozīmīga vācu minoritāte dienviddaļā un lietuvieši ziemeļdaļā. Kursenieki pakāpeniski iznīka asimilācijas un citu iemeslu dēļ. Mūsdienās to gandrīz nav atlicis. Kādreiz, līdz Otrajam pasaules karam, kursenieku valoda bijusi ļoti izplatīta Kuršu kāpās. Tā ir ļoti līdzīga latviešu valodai, tāpēc latvieši un kurseniski var labi saprast viens otru. Mūsdienās palikuši tikai nedaudzi kursenieku valodas pratēji. Liela daļa kara beigās un PSRS okupācijas laikā devušies trimdā uz Vāciju vai tika deportēti. Kursenieku identitāte ir ļoti sarežģīta, to var pētīt dažādos aspektos. Kursenieki bieži vien sevi apzinās kā vāciešus, jo Kuršu kāpas bijusi Vācijas (iepriekš Prūsijas) teritorija, kura tagad pieder Lietuvai. Par latviešiem kursenieki sevi neuzskata, jo viņi izceļojuši no Kurzemes tajā laikā, kad latviešu tauta mūsdienu izpratnē vēl nebija izveidojusies.

      Tātad:
      Kurši sevi par latviešiem nav uzskatījuši, bet tuvāki jutušies vāciešiem.
      Dziesma “Pie Dzintara jūras” ir vācu autora sacerēta un tikai adaptēta latviski… kā, starp citu, daudzas dziesmas latviešu valodā… šalc zaļais mežs utml.
      Kā naudu kurši lietojuši… arābu dirhemus! (es nejokoju)

      Dzintara jūra nekad nav bijusi “dzintara” — tas ir ideoloģisks konstrukts. Tāpat kā Nameja gredzens un daudz kas cits.

      Bet “strādā” jau tas, kam cilvēki tic, jo brends ir priekšstats un priekšstati ir tie, kas nosaka attieksmi un ricību…

    • Es te vēl sāku domāt, ko Jūs tur sarakstījāt — “Kuršu kāpa un līcis atrodas tagadējā Lietuvas teritorijā, ko latvieši atdeva leišiem pēc neatkarības cīņām” — manuprāt, tur sīks strīds bija tikai par Palangu… ko iemainīja pret teritorijām Latgalē… bet kur ir Palanga un kur — Kuršu kāpa… paskatieties kartē…. Kuršu kāpai ar Kursu sakars pēdējo reizi bija 13.gadsimtā…

Leave A Reply