Krišjānis Papiņš par brendu

Kurš gan nezina tādus brendus kā Reebuk vai Nicke. Vislabākais no visiem pakaļdarinājumiem, ko nācies redzēt – zobupasta Goldage.

Vēl? Harijs Poters, piemēram. Un viņa līdziniece… Taņa Grottere!

No pirmā acu skatiena, protams, zagļi.

Bet paanalizēsim dziļāk.

Jebkurš vārds sākumā ir bez nozīmes. Tikai rodoties pieredzei par to uz ko šis vārds norāda, sāk veidoties priekšstats, tātad – brends.

Kamēr cilvēks nezina, kas ir papaija, šis vārds cilvēkam neko daudz neizsaka. Tikai nogaršojot papaiju, rodas priekšstats, kas tas tāds ir.

Bet ne jau tikai nogaršošana ir veids kā gūt pieredzi. Ja kāds jums teiktu, ka „papaija – nu tas ir kā melone, tikai daudz garšīgāk“ – vai tas jau kaut ko neizteiktu?

Arī vārds Harijs Poters sākumā bija bez nozīmes. Tad lēnām – ar reklāmu, ar publicitāti, ar personīgo pieredzi grāmatu lasot un citu viedokļus uzklausot – cilvēkam rodas ideja par to kas tas ir un ko tas piedāvā. Rodas brends (jeb priekšstats) – Harijs Poters.

Taņa Grottere izmanto vizuālu un skanējuma (fonētisku) līdzību, lai „uzsēstos uz astes“. Meitene-burve Maša Kaša taču būtu absolūti anonīma pretstatā Grotterei, kurai ar maģiju daudz lielāka saistība.

Un tomēr šeit divas iespējas: viens variants spēlēt uz to, ka cilvēki vienkārši pārskatās, sajauc. Uzrakstiet uz sarkana fona ar baltiem burtiem identiskā fontā – gan Colgate, gan Goldage. Un tad atrodiet atšķrības. Lūk par ko ir runa.

Cits gadījums ir, kad kāds vēlas aizņemties mazliet nozīmes no jau eksistējoša, cilvēku apziņā stabili iesakņota priekšstata.

Šādi, piemēram, rīkojas slavenais Džeisons Borns.

Pretstatā Harijam un Taņai, nav dzirdēts, ka 1952. gadā dzimušais Džeimss grasītos iesūdzēt tiesā 1980. gadā dzimušo Bornu. Bet šaubu nav, ka Džeimsa popularitāte ir pasniegusi palīdzīgu roku arī Džeisona atpazīstamībai.

Kā liecina plakāts – Džeisons pat uzdrīkstas apgalvot, ka viņš ir kas labāks un izcilāks nekā tas, uz kā pleciem stāvot viņš pats spēja palēkties tik augstu. Protams, atšķirībā no Džeisona, Goldage nestāsta par savu izcilību atiecībā pret Kolgētu, bet slapstās pa kaktiem. Ja vien vispār vēl slapstās.

Secinājums? Acīmredzot ir atšķirības starp zagšanu un aizņemšanos (uz neatdošanu). Atslēga – ne tikai mācēt nokopēt, bet arī pašam spēt būt vēl papildus gana unikālam. Iespējams, šeit vietā jau iepriekš aplūkotā formula „nu, tas ir tāpat kā (…) tikai daudz labāk, garšīgāk, interesantāk“.

Un galu galā – kas attiecas uz brendiem un to veidošanu, tad jau pazīstamu sajūtu projicēšana uz kaut ko jaunu un nepazīstamu, ar mērķi ātrāk piešķirt tam nozīmi cilvēku apziņā, ir normāla un pareiza prakse.

Sanāk gandrīz vai kā tajā anekdotē “lai tev viss būtu un par to nekas nebūtu” – ja nav jāzvana advokātam, tad viss ir kārtībā.