Domāšana un māksla

1

(īsināts) Sakārtojis formastērpu Pelleons pagriezās pret durvīm. Viņam tuvojoties tās atvērās, un kapteinis iegāja. Viņš nokļuva maigi apgaismotā mākslas muzejā.

Iegājis šajā telpā, viņš izbrīnīti palūkojās apkārt. Gan sienas, gan kupolveidīgos griestus klāja gleznojumi un ciļņi. Daži no tiem attēloja cilvēkus, bet lielākoties tur bija attēloti citplanētieši.Dažas stāvēja uz grīdas, citas uz pjedestāliem. Telpas vidū divkāršā lokā bija izvietoti displeji, un ārējais loks bija manāmi augstāks par iekšējo. Likās — vismaz no turienes, kur stāvēja Pelleons, ka tie arī kalpo mākslas darbu izstādīšanai.

Dubultā loka vidū uz komandtiltiņa dižadmirāļa krēslā sēdēja Trouns.

starvarsViņš sēdēja nekustīgi. Admirāļa spoži melnie mati spīdēja nespodrajā gaismā. Viņa bālā, zilganā āda likās vēsa. Trouna acis bija puspievērtas, viņa galva — atgāzta atpakaļ un atbalstīta pret krēsla atzveltni, tikai caur plakstiem varēja pamanīt sarkanīgu spīdumu.

— Nāciet iekšā, kaptein, — Trouns sacīja klusā, apvaldītā balsī. Joprojām acis pievēris, viņš pamāja ar roku — kustība bija ļoti precīza un labi aprēķināta.  — Ko jūs par to domājat?

— Tas ir… ļoti interesanti, ser! — Pelleons izstomīja, pienācis pie aplī izvietotajiem displejiem.

— Tās visas ir hologrāfijas, protams, — Trouns paskaidroja, un Pelleonam likās, ka viņš saklausa dižadmirāļa balsī nožēlu. — Gan skulptūras, gan ciļņi. Daži no tiem ir pazuduši, citi atrodas uz tām planētām, kuras ieņēmuši dumpinieki.

— Jā, ser! — Pelleons piekrita, pamādams ar galvu.

— Sakiet, kaptein, vai jūs ko zināt par mākslu?

— Tā… ne pārāk daudz… — Pelleons izmocīja. — Man nekad nav bijis daudz laika to pētīt.

— Jums derētu veltīt tai laiku, — Trouns sacīja, norādīdams uz iekšējo displeju rindu. — Safas gleznojumi, — viņš pavēstīja. — 1550.–2200. gads pirms Impērijas ēras. Ievērojiet kā mainās to stils — tas ir skaidri redzams — pēc pirmās saskares ar Tengoru. — Admirālis norādīja uz sienu kreisajā pusē. — Tur ir Paonīdu mākslas paraugi. Ievērojiet līdzību ar agrīnajiem Safas mākslas darbiem, un tad vēl ar astoņpadsmitā gadsimta vidus gleznojumiem Vatkrejā — arī tie tapuši pirms Impērijas laika.

— Jā, redzu gan, — Pelleons novilka, tomēr ne gluži patiesi. Viņš aprāvās, jo atskanēja griezīgs svilpiens.

— Vai dižadmirāļa Trouna komandtiltiņš? — balss sauca iekšējās saziņas mikrafonā. — Ser, mums uzbrūk!

Trouns nospieda slēdzi. — Te Trouns, — viņš savaldīgi teica. — Iededziet sarkanās gaismas un pastāstiet, kas notiek.

— Jā, ser! — Uzzibsnīja trauksmes signālugunis. Pelleons sadzirdēja arī klusinātus skaņas signālus. Sensori uzrādījuši četras jaunās Republikas kaujas fregates! Un vēl tiem seko kādi trīs no X klases kuģiem. Lido simetriski un tuvojas kā negaisa mākonis — tie vajā mūsu izlūkkuģus!

Pelleons klusi nolamājās. Viens vienīgs zvaigžņu iznīcinātājs ar augstākā mērā nepieredējušu komandu pret četrām kaujas fregatēm ar visiem pavadoņiem…

— Iedarbiniet dzinējus, pilnā gaitā uz priekšu! — Pelleons sacīja mikrafonā. — Sagatavojieties uz pāreju gaismas ātrumā!

Viņš paspēra soli uz durvju pusi.

— Nesteidzieties ar pāreju gaismas ātrumā. — Trouns iebilda, joprojām palikdams ledaini mierīgs. — Kaujinieku vienības nostādīt vietās! Izvietot aizsargekrānus!

Pelleons apsviedās. — Admirāl…

Trouns pacēla roku un ar mājienu apklusināja viņu. — Nāciet, kaptein! — dižadmirālis pavēlēja. — Palūkosimies, ko?

Viņš nospieda slēdzi, un piepeši mākslas izstādes vairs nebija. Vienā mirklī visa istaba bija kļuvusi par miniatūru vadības monitoru telpu. Te bija stūres panelis, vadības ierīces, ieroču komandkartes pie sienām. Hologrāfiski telpiskā attēlā parādījās Visums kā taktiskā karte — vienā stūrī uzplaiksnīja spoža lode — tā norādīja uzbrucēju atrašanās vietu. Tuvākais displejs aprēķināja lidojuma laiku — 12 minūtes.

— Laimīgā kārtā izlūkkuģi ir pietiekami tālu, lai netiktu apdraudēti, — Trouns secināja. — Tā. Paskatīsimies, kas īsti mums tur ir. Te komandtiltiņš. Pavēliet trim tuvākajiem apsardzes kuģiem uzbrukt.

— Jā, ser.

Istabas otrā pusē uz ekrāna parādījās vēdekļveidīgi izvietotie sardzes kuģi. Trīs zili punkti atdalījās no kuģu rindas. Pelleons redzēja Trounu noliecamies uz priekšu sēdeklī un vērojam kā pārvietojas kaujas fregates un to pavadoņi. Viens no zilajiem punktiem iemirdzējās spožāk par citiem.

— Lieliski, — Trouns noteica, atliekdams muguru un atlaisdamies sēdeklī. — Viss būs kārtībā, leitnant. Lieciet apsardzes kuģiem atgriezties.

— Jā, ser, — leitnants atbildēja, un viņa balsī varēja manīt mulsumu.

Pelleons šo mulsumu varēja saprast. — Vai mums vismaz nevajadzētu brīdināt pārējo floti? — viņš sacīja, saklausīdams savā balsī spriedzi. Nāvesgalva varētu būt šeit pēc divdesmit minūtēm, pārējie apmēram pēc stundas.

— Mums nekādā ziņā nevajag saukt šurp pārējos kuģus, kaptein. — Trouns iebilda. Admirālis uzlūkoja Pelleonu, un viņa lūpas rotāja tikko jaušams smaids.Mēs taču negribam, lai dumpinieki uzzinātu par mums visu, vai ne?

Viņš atkal pievērsās displejam. — Komandtiltiņš. Es vēlos, lai mēs pagriežamies par divdesmit grādiem — un slīpi ejam pretī uzbrucēju vektoram. Tikko tie sasniegs ārējo perimetru, ceturtā sektora sargkuģi, lai izvietojas tiem aizmugurē, un traucē jebkādu sazināšanos.

— J..jā, ser! Ser…?

— Jums nav jāizprot pavēles, leitnant, — Trouns sacīja, un viņa balss pēkšņi izklausījās auksti. — Tikai jāpaklausa.

— Jā, ser.

Pelleons piesardzīgi uzelpoja, kad displejs parādīja Himēras rotāciju kā pavēlēts. — Baidos es arī nesaprotu, Admirāl, — viņš bilda. — Pagriežoties pret viņiem…

Trouns atkal pacēla roku un pārtrauca viņu. — Skatieties un mācieties, kaptein. Kārtībā, te komandtilts. Beidziet rotāciju un saglabājiet esošo pozīciju. Nolaist aizsargvairogus! Tikko vienības izvietojušās, lai eskadroni dodas ceļā! Lai dodas prom no Himēras — taisni uz priekšu — divu kilometru attālumā. Pēc tam griezieties apkārt un veidojiet spietu. Pilnā gaitā atpakaļ un uzbrukumā!

Viņš uzklausīja atbildi, pēc tam uzlūkoja Pelleonu. — Vai tagad saprotiet, kaptein?

Pelleons savilka lūpas. — Baidos, ka ne, — viņš atzinās. — Es saprotu, ka jūs likāt pagriezt kuģi, lai nosegtu kaujas vienību atkāpšanos, viss pārējais ir tikai klasisks māņu manevrs Marga Sebla stilā. Viņi taču neuzķersies uz plika āķa!

— Gluži otrādi! — trouns auksti atteica. — Viņi ne tikai uzķersies un ieskries lamatās, bet tiks tajās iznīcinti! Skatieties, kaptein! Un mācieties!

Vienības atstāja Himēru un aizspindza, atgādinot kādas dīvainas strūklakas izšļāktas ūdenslāses. Uzbrucēji pamanīja sardzes kuģus un izvietojās vēdekļveidīgi.

Pelleons samirkšķināja acis. — Pie Impērijas — ko viņi tur dara.

— Viņi izvietojas vienīgajā aizsardzības pozīcijā, kādu tie iemācījušies, cīnoties pret Margu Seblu, — Trouns paskaidroja, un viņa balsī kapteinis nekļūdīgi saklausīja apmierinājuma pieskaņu. — Vai, precīzāk sakot, grasās aizstāvēties tajā vienīgajā veidā, kuru psiholoģiski spējīgi izvēlēties. — Admirālis norādīja uz spožās lodes pusi. — Redziet, kaptein, šos spēku komandē elomietis… un elomietim gluži vienkārši ir taisnvirziena domāšana, viņš nespēj pārstrukturēt spēkus citādi — Marga Sebla mācība viņam ir asinīs.

Pelleons vērās uzbrucējos, kuri pārgrupējās pilnīgi bezjēdzīgā aizsardzības pozīcijā. Un tikai tagad apjēdza, ko Trouns nupat bija izdarījis. — Tātad tas sardzes kuģu uzbrukums, kas notika pirms dažām minūtēm, — viņš ierunājās, — jums bija vajadzīgs tikai tāpēc, lai noteiktu, vai kuģus vada elomietis?

Apgūstiet visas mākslas, kaptein! — Trouns sacīja, un viņa balss izklausījās gandrīz vai sapņaini. — Ja esat izpratis kādas tautas mākslu, tad esat izpratis šo tautu.

Viņš izslējās staltāk krēslā. — Komandtilts. Tuvosimies flangā. Gatavojieties apvienot spēkus uzbrukumam!

Pēc stundas viss bija galā.

Share.

About Author

1 Comment

  1. Domāšana no mākslām mums vissvarīgākā.

    Superīgs ieraksts un perfekts citāta formāts — jo rindiņa uz uz post-it lapiņas kalpo tikai par īsceļu uz avotu, kas atstāj nospiedumu prātā un paliek emuāra hologrammā 🙂

    Mudinu turpināt. 99 quotes which learned for me something so far 😉

Leave A Reply