Jaunā brīnišķīgā realitāte (by Huxley, 1932)

13

Amerikāņu zinātnieki cilvēkiem piedāvāja divas glāzes. Vienu ar Kokakolu, otru ar Pepsi. Cilvēkiem dots uzdevums atzīmēt, kuras saturs garšīgāks.

Kad nebija zināms, kurš dzēriens kurā glāzē – uzvarēja Pepsis.

Kad etiķetes bija redzamas – uzvarēja Kola.

Atgādinu vēlreiz, ka jāizvēlas bija tas dzēriens, kas garšoja labāk.

Bet, ja garša nemainījās – kādēļ mainījās cilvēku izvēle?

Kamēr cilvēkam priekšā ir tikai glāze ar gāzētu sīrupūdeni, tas nav nekas cits kā gāzēts sīrupūdens, un mēs par to domājam kā par gāzētu sīrupūdeni. Bet, kad tā ir Kokakola, tad parastajam produktam līdzi nāk visas tās daudzās asociācijas, kuras mūsu prātos piemīt Kokakolai.

Kur dzimst Kolas pievilcīgā personība?

Tikai reklāmā.

Un tā ir reklāma, kas Kolu padara garšīgāku par Pepsi, lai gan pētījums apliecina, ka kā sīrups, Pepsis ir garšīgāks nekā Kola.

Tātad – kas ir realitāte?

Uztvere ir realitāte.
Bet brenda veidošanas mērķis ir ietekmēt uztveri.
Tādējādi brendi veido un ietekmē realitāti.

scully.jpg

Share.

About Author

13 Comments

  1. Atliek veikalā apskatīt baltu T-kreklu. Nekas īpašs. Bet tikko uz tā krekla ir uzraksts (mazs) PRADA, krekls brīnumainā kārtā kļūst 5x vērtīgāks, iekārojamāks un cilvēki par to maksā 5x dārgāk. Tas ir pilnīgi reāli. Tieši tā mēs izvēlamies prakstiski visu. Un, ja tā dziļi par to padomā, kļūst jocīgi, kad saproti, ka ar manu (Tavu) prātu tiek manipulēts 🙂

  2. Kaspar – man gan šķiet, ka šie salīdzinājumi ar NIKE, PRADA utml. uzrakstiem uz krekliem nav gluži pareizi. Jo es būtu ar mieru maksāt varbūt pat 5x vairāk par kreklu ar ļoti gaumīgi skaistā fontā un pareizā krāsā rakstitu mazu uzrakstiņu “i rule” uz tā baltā T-krekla. Drīzāk jautājums ir – ja šajā pašā skaistajā gaumīgajā fontā ar pareizo krāsu uz baltā krekliņa ir rakstīts PRADA un i rule – kuru Tu izvēlētos?

  3. Es to piemēru biju domājis globālāk… par piemēru izmantojot lielākas sabiedrības attieksmi, nevis savu personisko. Un tā kā mēs uz ielas biežāk redzam kreklus ar burtiem D&G, nevis “i rule”, tad arī tāds man secinājums.

  4. Manuprāt, šeit atklājas cilvēka personība.

    Tas, kurš vēlas identificēties ar PRADA, tas ņem PRADA, bet tas, kam svarīgāka ir viņa individualitāte (jo pretstatā personīhajai unikalitātei Prada vienmēr būs cilts vai pūlis) izvēlas kaut ko unikālu par sevi pateikt .

    Edmunds ir individualitāte. Viņš augstāk vērtē sevi — savu personību, sevi unikālu indivīdu.

    Bet ir gana daudz citu, kuriem svarīgi staigāt ar Gucci, D&G, L&V, Prada utt. Bet vēl viens būtisks aspekts ir SOCIĀLAIS VĒRTĒJUMS, jo viens ir tad, kad cilvēks ar to D&G pa māju staigā, kur viņu neviens neredz, un tad viņš to dara, jo vienkārši šajā kreklā ar šo uzrakstu jūtas labi. OTRS (un tas ir vairākumā gadījumu), kad cilvēks šo kreklu valkā izejot “uz ielas” — un tad nozīme ir tam, ka viņš zina, ka viņu redz, ka viņu vērtē, un vēl viņš zina, ka tie, kas uz viņu skatās, arī zina, cik tāds krekls maksā. Viņš jūtas ekskluzīvi dārgs. Ja šī būtu subvertaizinga lapa, kurā mēs gaustos par cilvēka materiālās eksistences nožēlojamību un patērētāju sabiedrības garīgo izvirtību, es teiktu – skumji.

    bet tā nu tas ir. tauta — palasiet Peļevinu. Generation P. Tur viss tas ir jau aprakstīts.

    Vēl maza replika — māsa atveda šo stāstu no Milāna, kur uz ielām zināmas nacionalitātes cilvēki tirgo Ķīnā ražotas, pakaļdarinātas L&V somiņas par smiekla naudu. Tādējādi, ekskluzīvs Luija Vuitona produkts, kas sākotnēji bija domāts, lai liktu tev izskatīties ekskluzīvam uzvarētājam lielajā dzīves loterejā, tagad ikvienu ar šādu somiņu īpašnieci padara par pilnīgu lūzeri (jo nevar taču zināt, vai par to samaksāti 500 lati vai 50 lati kaut kur Milānā, aiz stūra). Tā.

  5. Nepiekrītu, ka tikai reklāmā dzimst tā personība, ĪPAŠI CC gadījumā.

    CC ir viena no amerikāņu pamatvērtībām, līdzīgi kā “apple pie” un Brīvības statuja (atcerēsmies kaut keisu ar NewCoke). Tapēc tur līdzi nāk arī tava pieredze ar šo brendu, un ne tikai tava, bet arī tavu vecāku, draugu utt utjpr., kas, manuprāt, izvēli par labu dzērienam ar sarkano etiķeti, visdrīzāk ietekmē daudzreiz spēcīgāk, nekā jebkāds reklāmas rullis.

  6. jā, protams, kur nu tikai reklāma. tā ir, tā ir. Tev taisnība.

    Bet par “New Coke” es atceros fragmentu no Sergio Zyman grāmatas, kur viņš raksta par šo gadījumu.

    Tas, ka amīšos pepsis ir garšīgāks par kolu — tas ir fakts. recepte labāka. Nu un tad Zīmanis uzstādīja sev uzdevumu “atsvaidzināt kolas attiecības ar klientiem” ar mērķi palielināt pārdošanas apjomus. šī plāna stabilais balsts — labākas garšas ieviešana, kas startēja zem nosaukuma “New Coke”. Vienīgā problēma, ka kolas pircējiem tā pati vecā kolas garša, lai arī mazliet sliktāka, šķita būtiska Kokakolas sastāvdaļa, bez kuras Kola vairs nebija Kola… pārdošana aizgāja pa burbuli un pēc 3 mēnešiem vadība pieņēma lēmumu atdot Kolai iepriekšējo garšu. Bet tas viss nebija tā — pa kluso. Tas bija avīžu pirmajās lapās un ziņu pārraižu aktuālais temats. Es domāju, ka visa tā ļembasta rezultātā amerikāņi ļoti nopietni pārdomāja, ko priekš viņiem nozīmē Coca-cola, un Serdžio savu mērķi sasniedza — ļoti nopietni atsvaidzināja savas attiecības ar klientiem.

    galu galā — lietu novērtē tikai tad, kad tās vairs nav. Šajā gadījumā — kolas veco, lai arī mazliet sliktāko, bet autentisko garšu.

  7. Nesaistīti ar iepriekšējiem komentāriem, bet saistīti ar Coke vs. Pepsi garšas testiem.

    Veicu eksperimentu ar kolēģiem. Testēju, vai var pēc garšas atšķirt “Kokakolu” no “Fantastika cola”, neredzot etiķeti. Atbilžu skaits, protams, tālu no tā lai varētu izdarīt kādus statistiskus secinājumus, taču priekšstatu deva. Proti, pat regulāri “kokakolas” dzērāji nevar puslīdz droši pateikt, kurš dzēriens tika celts priekšā.

  8. Pajautajiet cilveekam, vai vinsh sevi pieskaita pie tautas masas… nedomaju, ka cilveki buus gatavi atziit savu piederibu masaam. Katrs (vismaz publiski) pauzham, ka esam unikali, esam ar kaut ko labaki, esam, esam, esam… visu cienu tam cilvekam, kursh atziis, ka vinsh pieder pie tautas masas, kura izveeli iespaido reklaamas un sabiedriibaa uzspiestaas veertiibas. Mes dzivojam brendu pasaule un laikam tikai cilveks Tibetas kalnos netiek ietekmeets ar reklaamaam (kaut gan varbut jau tiek ietekmets). Vai cilveks izvelas preci deelj vaarda un vertibam ko nes shis vaards (daargi, modee, cool, citiem ir utt.) vai ari cilveks izverte preces izveli caur savu prizmu un savaam vajadziibaam (patiik dizains, eerti lietoshanaa utt.) nevis sabiedriibaa uzspiestaam vajadziibaam. Seit manupraat var atdaliit masu no individualitates.
    Manuprat sabiedriba ir noverojams vel viens trends – anti-brendisti, kuri neizvelas zinamus brendus deelj to veertiibaam kaut gan varbuut shis lietas viniem patiik. Vini driizaak izveeleesies T-kreklu ar uzrakstu: Shit happens nevis D&G.

  9. speciali uldim – shit happens ir brands.tautas brands. kadam butu laiks to adapteet sev. vienigi pasaules folklora (vai Forests Gamps) un vinju aurtortiesibas varetu klusi protesteet. tas taa – ne par teemu, bet principaa piekritu visiem viedokljiem.

  10. Citēju: “Tādējādi, ekskluzīvs Luija Vuitona produkts, kas sākotnēji bija domāts, lai liktu tev izskatīties ekskluzīvam uzvarētājam lielajā dzīves loterejā, tagad ikvienu ar šādu somiņu īpašnieci padara par pilnīgu lūzeri (jo nevar taču zināt, vai par to samaksāti 500 lati vai 50 lati kaut kur Milānā, aiz stūra).”

    Tas, ka var nopirkt populāru brendu pakaļdarinājumus ir plaši izplatīts, taču es tev nepiekrītu – galvenais, valkājot šīs Prada, Gucci vai Armani drēbes, ir tas, ka tu pats jūties labi to darot. Visticamāk, ka daudziem taisnība par to, ka cilvēki izvēlas brendus, lai citi ievērotu un pats varētu ar paceltu galvu staigāt apkārt. Bet, kas tur slikts? Vai tad tam, kā jūties tu pats, nav vislielākā nozīme? Manuprāt, ir. Tāpēc fakts, ka es valkātu, piemēram, kreklu ar lielu D&G uzrakstu, kas ir pakaļdarinājums, liktu man justies nevis kā “I Rule”, bet drīzāk “I Feel Like Shit”. Atbildot uz pēdējo daļu par to, ka nevar zināt, par cik pirkts – ES to zinu un ar to pilnīgi pietiek, lai nosistu visu omu.

Leave A Reply