Par pieminekli tiem, kas čurā uz galvas

0

Pieminekļi ir dikti svarīgi, jo tie atgādina, kas mēs esam.

Ja esat lasījušī Gabriela Garsijas Markesa Tūkstots vientulības gadus, tad atcerēsieties, ka vienubrīd viņiem uznāca atmiņas zudums, un pie katras lietas nācās pierakstīt, kas tā ir, un ko ar to dara. Pieminekļi tieši ar to nodarbojas — rūpējas, lai mēs neaizmirstu Raini, Pēteri Pirmo, Holokaustu un Barontēvu.

Dabiski, ka katrai ideoloģijai ir savi pieminamie — savi simboli, kas reprezentē tai aktuālās vērtības. Padomju laikā Leņina iela, tagad — Brīvības.

Mums svarīga zinātne? — Tad ceļam pieminekļus zinātniekiem.

Dievinam Endzelīnu vai Ulmani? — Būvējam memoriālu šīm personībām. Un jo redamākā vietā, jo labāk.

Piemineklis ir simbols — un tas leģitimizē. Dažreiz arī ironizē. Brendings un semiotika — tie veidi kā mēs kodējam un dekodējam realitāti — ir saistīti ar zemapziņas kodiem un neapzinātiem psihes impulsiem. To es saku, gan tāpēc, ka tā ir, gan arī tādēļ, lai attaisnotu savu nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka 1618. gadā Briselē uzstādītais mazais čurājošais cilvēks šodien ir kļuvis par neapzinātu simbolu visai Briseles ierēdņniecībai, kura visai pārējai Eiropai mierīgi čurā uz galvas.

Es neesmu Eiroskeptiķis. Mani vienkārši interesē brendings un semiotika.

Share.

About Author

Leave A Reply