Kas ir semiotika

Semiotika ir zinātne par zīmēm. Bet zīme ir viss, kas kaut ko nozīmē.

Materiālas lietas cilvēka prātā iekļūt nespēj — prātā nokļūst tikai ideja par lietu. Bet ideja — tā nav lieta. Ideja ir priekšstats, Proti — interpretācija. Tādēļ semiotika analizē materiālās pasaules lietas nevis kā lietas, bet kā idejas vai simbolus.

Jebkuru lietu var uztvert kā simbolu, un jebkuru lietu cilvēki uztver kā simbolu. Taburete — nabadzības simbols. Milzīgs ādas klubkrēsls — simbols turībai un labklājībai.

Semiotikai ir milzīga nozīme reklāmā un brendingā, jo semiotika ir reklāmas valoda. Brendings — priekšstatu veidošana — ir tieši atkarīgs no prasmes lietot pareizās zīmes, lai komunicētu nepieciešamos vēstījumus.

Ļoti nozīmīgu lomu semiotikas zināšanas spēlē arī apziņas programmēšanā (vai kodēšanā), jo skaidro un ļauj saprast kā nodot vēstījumu ārpus apzinātā, loģiskā — tieši injicējot to zemapziņā.

plate

Kā tas notiek?

Cilvēkam ir divas smadzeņu puslodes — kreisā loģiskā un labā emocionāli-tēlaini-intuitīvā. Cilvēks pērk, kad ir noticējis — bet ticība (t.s. bezšaubu pārliecība) nedzīvo kreisajā puslodē. Ticība nav racionāla. Ticība ir emocionāla, tēlaina un intuitīva. Ticība ir nevis kreisās, bet labās smadzeņu puslodes funkcija.

Bet kreisās puslodes loģika aizsargā labās puslodes “bezšaubu pārliecības apcirkņus” škirojot ienākošo informāciju. Visu dzirdēto cilvēks loģiski filtrē un izlemj ko “laist dziļāk”, bet ko — noraidīt. Vienīgais veids kā “apiet” un likt noticēt — kodēt signālu. Proti, lietot nevis loģiku, bet emocijas un tēlainību, jo loģika emocijas nesaprot, un nevar nofiltrēt, un informācija “pa tiešo” iekļūst zemapziņā — cilvēka apziņas bezšaubu pārliecības zonā.

Un reiz cilvēks kaut kam ir noticējis — būs grūti viņu pārliecināt par pretējo. Turklāt šī “noticēšana” ir notikusi neapzināti, ārpus loģikas. No zila gaisa ir izveidojusies “spēcīga pārliecība”, ka nav labāka auto par Volvo. Un kāpēc tā — neviens nezina.

Brendi semiotiku — zīmju kodēšanu — izmanto, lai komunicētu daudzdimensionālus, sarežģītus konceptus. Ne velti saka — viens attēls tūkstoš vārdu vērts.

Klasisks piemērs ir logo — kas ir jebkura uzņēmuma pirmā seja (jo kad cilvēks domā par kādu uzņēmumu, viņš prātā redz to ar ko viņam šis uzņēmums asociējas, un visbiežāk tas ir logo). Un pēc šajā vizuālajā simbolā esošajām zīmēm cilvēki spriež par uzņēmumu un to kāds tas ir.

Piemēram — Playboy logo attēlots trusītis ar “tauriņu”, un ikviens bez paskaidrošanas saprot “par ko ir stāsts” — ka Playboy lasītājs ir seksuāli aktīvs džentlmenis. Turklāt šiem simboliem nav jātiek atkodētiem apziņā — šie kodi savu darbu dara neapzinātajā, tēlainajā, emocionālajā, labajā puslodē.

 

 

 

Kad mēs kādam sakām “tu strādā kā zirgs” — mēs vārdu “zirgs” lietojam kā simbolu “smagam darbam”. “Strādāt kā zirgam” nenozīmē burtiski likt uz kakla sakas un vilkt arklu — mums ir ideja un priekšstats par to, ko nozīmē būt zirgam. Zirga “brenda solījums” ir “strādāt smagi”. Lūk, tieši ar šādu simbolisku realitātes interpretāciju tad arī nodarbojas semiotika — palīdzot saskatīt nozīmes un veidot tās, lai palīdzētu efektīvi sasniegt komunikācijas mērķus.

Liela daļa no semiotikas praktiskās vērtības un jautrības meklējama tieši zīmju dekodēšanā. Galu galā — vienīgā iespēja pretoties manipulācijai ir to atpazīt. Par to tad arī šī interneta žurnāla rakstos, kuri meklējami zem “semiotikas” grifa.