Svarcelšanas iesaiņošana

3

Kad runa par svarcelšanu, satiekas trīs puses – jaunieši, kuri ar šo sportu grib nodarboties, sponsori, kuri šim sportam varētu dot naudu, un trenneri – sūrie veči – kuri par svarcelšanu pašaizliedzīgi stāv un krīt.

 It kā viss šķiet vienkārši – visi satiekas un bliež vaļā. Ka tikai būtu kas trennē. Bet situācija kaut kā ir tieši pretēja – trenneri ir, bet pie tā arī tā lieta apstājas. Nedz jaunieši stāv rindās pēc svarcelšanas, nedz sponsori izrāda interesi.

sponsors.png

 Cerēt, ka svarcelšana kaut kā pati no sevis kļūs populāra un cienīta, ka kaut kas mistiskā kārtā mainīsies, notiks brīnums, ieradīsies mesija vai kāds eņģelis, un iecels svarcelšanu saulītē – nu, pavisam bezcerīgi tas nav – bet iespēja tāda ir ļoti maza. Vienīgais glābiņš ir pašiem celties, iet un darīt. Sisties un kapāties, līdz lietas sāk notikt kā iecerēts.

 Bet problēmas būtība jau nav tur, ka neviens neko nedara – šaubu nav, ka dara. Turklāt – ar sviedriem vaigā. Tikai jautājums, vai spēka plecs tiek pielikts pareizajā vietā.

 celt-pasauli.jpg

 Var jau iet un dauzīties ar galvu pret mūri, un ar laiku siena sadrups. Bet tas prasīs daudz spēka, daudz pūļu un bārda jau būs sākusi sirmot. Daudz efektīvāk ir izgāzt sienu ar buldozeru, un turpināt iet tālāk uz priekšu ar pilnu sparu. Cik kurpju pāru var nodeldēt pie sponsoriem staigājot, prasot naudu sportam, kas nebauda nekādu īpašu pievilcību.

 Ko cilvēkam uz ielas nozīmē svarcelšana? – Lielākajam vairumam, noteikti, tas šķiet vienmuļš, truls, smags, un nekādi neinteresants sportaveids.

 Dabiski, priekšstati par svarcelšanu (un arī par lietām vispār) cilvēkiem rodas paši par sevi – tāpat kā upes tek pašas par sevi, dabiski, bez piepūles, pa mazākās pretestības ceļu. Bet viss mūsu civilizācijas stabilais pamats ir faktā, ka daba ir nevis svētnīca, bet darbnīca – un cilvēka spēks ir spējā pārveidot dabu. Nevis pasīvi pieņemt lietu nenovēršamo stāvokli, bet aktīvi cīnīties par savām tiesībām – pieliekot piepūli. Tajā skaitā – mainot un veidojot priekšstatus par lietām. Piemēram, par svarcelšanu.

tank.png

 Brends ir ierocis. Pirmām kārtām – pārdošanas instruments. Ja brends ir pareizi veidots, tam pamatā ir centrālā ideja – tik interesanta un harizmātiska, tik ļoti cilvēku vajadzības aizskaroša, ka maz kurš spēj tai pretoties. Bet pati ideja (kā kaut ko pozicionēt) vēl neko nenozīmē – lai tā sāktu pildīt savu uzdevumu (sāktu mainīt kā cilvēki redz kādu lietu) tai jātiek atspoguļotai visur – logo, nosaukumā, devīzē, mājas lapā, bukletā, apsveikumos, utt. utjp.

 Klasiskā situācija ir pavisam pretēja. Nosaukums – parasts un anonīms. Logo – traips uz papīra. Mājas lapa – vāja, pelēka un neinteresanta. Rezultāts – ar mīnusa zīmi.

down-we-go.jpg

 Kamēr svarcelšana nav mērķtiecīgi nopozicionēta – kamēr tā ir tikai smagumu cilāšana, nevis elitārs, smalks un gaumīgs sportaveids, kas attīsta mērķtiecību, izturību un vīrišķību – tikmēr arī realitāte šai nodarbei ir pelēka, neinteresanta un bēdīga, jo tas ir kā cilvēki to uztver, bet uztvere cilvēkam ir realitāte.

 Šajā pasaulē viss ir atkarīgs no tā kā to pasniedz. Un kamēr kāda lieta netiek pasniegta pareizi – saistoši, uzrunājoši, aizraujoši – tikmēr cilvēki tai ies garām vienaldzīgi nepamanot, degunus saraukuši.

aromats.jpg

 Mūsu priekšstats par kaut ko – tas arī ir šīs lietas brends, un lai arī priekšstats ir tikai ideja – nemateriāla un gaisīga – tieši idejas iemotivē. Idejas pamudina cilvēkus uz rīcību. Nav spēcīgas un uzrunājošas idejas – nav arī rīcības.

domigais.jpeg

 Golfs ir elitārs, tāpat – cēlais teniss. Kad svarcelšana kļūs cienījama un respektabla? Kad sponsori stāvēs rindā, bet jaunekļiem būs jāiztur nopietns konkurss pirms tiem vispār ļaus pieskarties svarubumbai?

svarubumba.png

 Tiklīdz būs skaidrs, kā šo sportaveidu iesaiņot.

iepakojums.jpg

Share.

About Author

3 Comments

  1. KKJ > Kaspars

    hmmm. nu laikam šis ir jautājums, kura atbilde, pirmkārt, skan kā banknošu čaukstoņa.

    mana vīzija ir Kurbads. Spēkavīrs, kas izplēsis ozolu ar visām saknēm un pacēlis virs galvas. Īstais vecis kā pretstats plānā galdiņa urbējiem. Tas kurš ņem un dara. Cik mums Latvijā večiem hanteles stāv uz grīdas guļamistabā? Vienkārši stāv noputējušas. Bet tiklīdz kād(a) tai pieskaras sak’ novāksim malā, ko viņa te mētājās tā: “TU KO! SIEVIETE! NEAIZTIEC MANU HANTELI!” bet reāli jau neviens to hanteli necilā — nav rīcības. Tāpēc arī svarcelšanas slogans “ņem un dari” un ar laiku tu ozolu no zemes ar visām saknēm varēsi izraut. Mums redz’, latviešiem, ozols ir tāds tēvu-tē√u svētās birzs koks. bet krieviem, piemēram, “DUB” ir tupuma, cietpaurības pazīme. Šveikā bija tāds leitnants “Dubčeks” (atceraties?) diezgan padumš personāžs. Un šī ozola izraušana arī ir kā ārstēšanās no stulbuma — ej dari, cilā hanteli, pārvari slinkumu un ar laiku izravēsi gan cietpaurību, gan stulbumu no sava prāta. Lūk, kas ir svarcelšana,

    ja nu kāds vēlas pirkt, te visu var dabūt par velti — bet, ak vai — viss, kas ir par velti, izrādās, ir bezvērtīgs.

  2. Vērojot vietējo ‘lietpratēju’ diskusijas un kaislības dažkārt šķiet, ka ‘svarcelšana’ vietā varētu likt arī ‘Sabiedriskās attiecības’. Daudz ‘gudro’, bet kvalitatīvu rezultātu maz.

Leave A Reply