Teksts ir visur

0

Kad dzirdam vārdu “teksts”, mēs domājam par kaut ko uzrakstītu — kādu grāmatu, avīzi vai referātu. Pirmā doma ir, ka tekstu veido vārdi, teikumi, komati un paragrāfi.

Bet tā ir tāda ļoti šaura izpratne, jo par tekstu mēs varam uzskatīt visu, kas mums kaut ko liecina un stāsta, no kā mēs varam kaut ko secināt. Teksts ir gan attēls, gan mūzika, gan krēslu izvietojums telpā, gan apģērbs, gan arhitektūra, gan priekšmetu izkārtojums uz galda — tas viss sūta vēstījumu.

xmas-small

Ieejot kāda uzņēmuma birojā, mēs nolasām informāciju, ko sūta tā interjers. Šerloks Holmss lasīja nozieguma vietā atrastās zīmes. Kara veterāni satiekoties nolasa (ar acīm protams, ne ar rokām) viens otra ordeņu rindu, tāpat kā  ieslodzītie — tetovējumus. Teksts ir visur, kur ir zīmes. Faktiski — teksts ir zīmju sistēma, zīmes kontekstā.

Reiz kāda jauna dāma savu semiotikas referātu sāka ar ideju, ka “grūti iedomāties cilvēka darbības sfēru, kurā nebūtu iespējams atrast zīmes” — un var viņai piekrist, jo tādas sfēras gluži vienkārši nav. Un dabiski, ka visur, kur ir zīmes, ir arī teksts.

Teksts ir gan nospļaudīts trotuārs (kāds tur tā ir parakstījies), gan pamests bomža midzenis. Teksts ir arī atkritumu konteinera sastāvs — tā matērija, ko mūsu civilizācija atstāj aiz sevis, liecina par mums, stāsta stāstu.

Sevišķi lietderīga ir dažādu attēlu tekstuālā analīze. Piemēram, Mišelas Obamas pirmais oficiālais foto, kurā viņa pozē tērpā ar neapsegtiem pleciem, pretstatā tradīcijai, ka pleciem allaž jābūt konservatīvi apsegtiem, sūta signālu par jauno Baltā nama saimnieku noskaņu un nodomiem.

Michelle Obama Official Portrait

Lai lasītu nav vajadzīgi burti, vārdi un grāmata. Lasīšanai ir nepieciešama spēja saskatīt, sataustīt un secināt. Galvenokārt — secināt.

Veiksmīgu secināšanu.

Share.

About Author

Leave A Reply